Dambretes cilvēki. GUNTARS PURVIŅŠ.

Latvijas Dambretes federācijas interviju cikls "Dambretes cilvēki", kurā iepazīstinām ar Latvijas labākajiem dambretes treneriem, spēlētājie, dambretes entuziastiem.

Guntars Purviņš - izcils 64 lauciņu dambretes spēlētājs, vairākkārtējs Latvijas čempions, valsts jauniešu izlases treneris.

 

Ja tev būtu jāiepazīstina ar sevi, kas ir Guntars Purviņš?

Tā nevaru pateikt, nemīlu dižoties.. Dambretists. Dambreti spēlēju vienmēr. Sākās Bauskā, vecaistēvs ierādīja šo spēli, kad pa vasarām tur dzīvoju. Tā mēs tur puikas tādus kā ielu čempionātus taisījām, es tur izvirzījos viens no galvenajiem. Tad jau Rīgā, kur mācījos Grīziņkalnā, sola biedrs trenējās Avotu ielas klubā, tad arī es sāku pa īstam  trenēties, spēlēt.Pirmais treneris Āre Juris, viņš 100 lauciņos trenēja, risinājām kombinācijas, kādi 8 - 10 grupā bijām. Man toreiz bija jau 12. gadi. Nezinu, kad labāk sākt spēlēt - redz Andreiko arī sāka tikai no 14 gadiem, un kļuva par izcilu spēlētāju. 

Tu pats arī strādā par treneri bērniem. Kāpēc?

 Man patīk bērniem iemācīt, parādīt, komandās spēlēt, turnīros. Ja kāds vēl uzvar, saņem kādu titulu kā Roberts Grišins (ko trenēju)  kļuva par Latvijas čempionu 100 lauciņu dambretē, vai bija man tāda audzēkne Jūlija Sauša, kas 2000. gadā kļuva par Pasaules čempioni kadetēm, tad ir gandarījums. nevar jau pateikt, kurš bērns kļūs par čempionu, var būt spējīgs bērns, bet viņš pārtrauc trenēties. Par čempionu var kļūt, ja ir interese pašam, vēlēšanās spēlēt un uzvarēt. Svarīgs ir  atbalsts no ģimenes, vecākiem un protams veselība, lai var izturēt fizisko slodzi. Mani ļoti atbalstīja vecāki. Es jaunībā biju fiziski spēcīgs, nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem - spēlēju futbolu, hokejs ļoti patika.

Kā izvēlējies tieši dambreti?

Kaut kā vairāk interesēja, aizrāva. Sāku izcīnīt 1. vietas, vienreiz, otrreiz. Tā tāda individuāla spēle, pats par sevi atbildi. Man patīk, bet joprojām zinu, ka grūtības man sagādā spēles "galotnes", tas ir grūtākais no spēles posmiem. Kombinācijas, atklātnes man jau sen nesagādā grūtības, bet "galotnes"izskaitļot, atcerēties nav iespējams, vienmēr jāspēlē "ar galvu". Ir interesanti, ka ir gājienu izlozes, tas ievirza dambreti citā plāksnē, piedod asumiņu.

Tu esi senioru vecumā un spēlē joprojām.

Jā vienmēr esmu spēlējis, ja nu 2 gadu pārtraukums bija kad dienēju armijā. Man dambrete ir labs brīvā laika pavadīšanas veids, var aizbraukt uz turnīriem, iepazīt jaunas vietas. Maz jau to spēlētāju palicis, kas sāka ar mani kopā. Ļūmīts tāds bija, vienā grupā darbojāmies, bija pazudis, tagad pēc ilgiem gadiem atsācis 100 lauciņos spēlēt, domāju jau, kur palicis, skat tagad spēlē. Prieks. Grūtākais tie 15 16 gadi, parādās citas intereses. Uznāk tie vājuma brīži, bet vajag ar prieku spēlēt.

Tā ir tava profesija – dambretists?

Jā, nu jau kā profesija, jo arī nopelnu algu par to, ko daru. Esmu dažādus darbus strādājis, arī par sargu, dežurantu skolā u. c.


 
Spēlējis esmu daudz, spilgtāk atmiņa palicis festivāls "Jūrmala 85", ko rīkoja tolaik dambretes federācija, tur sabrauca no visas Padomju savienības spēlētāji - vairāk par 200, un man 1. vieta. Milzīga konkurence un man prieks! Ir partijas, kuras palikušas atmiņā, piemēram 1989 gadā, Kuldīgā spēle ar 5 kārtējo Latvijas čempionu Jāni Kalniņu. Jau 30 gadi pagājuši, bet joprojām atceros.
Es jau sāku 100 lauciņos spēlēt, uz 64 lauciņiem pārgāju vēlu, man jau bija 18 vai 20  gadi. Redz, komandu mačos kādam bija jāspēlē 64 lauciņus, bet neviens negrib, jo trenējušies 100 lauciņos. Mani treneris ielika, bija jāspēlē, un tad jau vienreiz uzvara, otrreiz, un tā lieta aizgāja. Protams 100 lauciņos ir sarežģītāk spēlēt, garāk, jo tur vismaz 50 gājieni, bet 64 lauciņos jau pēc 25 gājiena viss ir skaidrs. Galdiņš arī lielāks, labi tas nav būtiski, bet gājienu vairāk, tev jābūt piesardzīgam daudz ilgāk. Atšķirība tā, ka 100 lauciņos sākumā vari spēlēt tā mazliet brīvāk, 64 lauciņos tomēr jāspēlē precīzāk. Tomēr man šķiet 100 lauciņos var rasties kāda ideja (pat grandioza), bet 64 lauciņos tu esi vairāk ierobežots.
Manuprāt bērniem labāk sākt 64 lauciņos trenēties spēlēt, arī lauciņu labāk pārredzēt, ja ir vēlēšanās pāriet uz 100 lauciņiem, to var darīt, kādos 13 gadus vajadzētu izvēlēties vai nu 64 lauciņos spēlēt, vai 100 lauciņos. Lai gan ir jau piemēri, ka spēlē vienlīdz labi abas, Guntis Valneris - Latvijas čempions.

 

 Dambretists - treneris, tā ir kā misija…


Jā, man patīk, man ir idejas, ko nodot tālāk, kas nav grāmatās rakstītas. Redzu, kā mainās bērna raksturs, spēlējot vajag domāt, piespiesties darīt, pat ja negribās, turēt doto vārdu. Rezultāts neizpaliks, ja lēnām, pamazām ej uz mērķi. Ir gandarījums, ja ieguldītais darbs atmaksājas ar uzvaru.