Dambretes cilvēki. GUNTIS VALNERIS.

Interviju ciklu "Dambretes cilvēki" turpinām ar sarunu ar šī brīža labāko Latvijas dambretistu, pasaules reitinga vicelīderi, Pasaules eks-čempionu un vairāku Pasaules Kausa posmu medaļnieku GUNTI VALNERI.

 

Tu tikko atgriezies no Turcijas, no Pasaules kausa posma.

Jā, es atgriezos 15. martā. Pasaules kausa posmā, izcīnīju 3. vietu, piedalījās gan maz spēlētāju, tikai 21 cilvēks. Ķīna bija ciet, arī no citām valstīm dalībnieki neatbrauca (iemesls Covid-19), Eiropā jau ātrāk tika pieņemti dažādi ierobežojumi, jo saslimušo skaits jau marta sākumā bija ievērojamāks.

Saki, ka ieguvi 3. vietu, apsveicu, bet kā ir, vai Tu brauc uz turnīriem ar mērķi uzvarēt, vai Tu arī izvērtē citus spēlētājus, kādi piedalīsies turnīrā.

Jā, es protams izvērtēju, lai gan ne no viena nebaidos, bet dabīgi, es zinu, kuros elementos vadošie spēcīgi. “Bīstami” var izrādīties jaunie, katram no viņiem kāds mīnusiņš ir, bet viņi ir tādi jauni, ar savu pieeju un diezgan principiāli, savās pozīcijās ļoti spēcīgi. Es to zinu, izvērtēju un cīnos. Pārsvarā sacensības notiek  Šveices sistēmā – tās ir tikai 9 kārtas, un būtībā iespēja izcelties ir vēl mazāka. Iespēja, ka vairāk paveiksies Riņķa sistēmā, jo tā ir garāka, ar vienādiem pretiniekiem. Šveices sistēmā ir tā, ja izdodās sākumā uzvarēt kādu “stabilu”spēlētāju, tad parādās izredzes, protams līdzīgi noturot turnīra taktiku visā spēles laikā. Ja nospēlē kādas divas neizšķirtas partijas ar “stabiliem” spēlētājiem (ne ar tiem no “elites”), tad rodas problēmas pat 3. vietu iegūt, nerunājot jau par augstākām vietām turnīrā.

Kurš ir spēcīgākais dambretes spēlētājs?

Būtībā ir grūti pateikt. Viens no veiksmīgākajiem pēdējā laikā ir Georgijevs, kurš spēlē nedaudz paviršāk un pašpārliecinātāk nekā agrāk, bet nu rezultāti viņam ir auguši. Gan Pasaules čempionātā pietiekami kompakti nospēlējis, gan Pasaules kausa posmos spēlē labi, es teiktu ar “veiksmes piegaršu”izšķirošākajos brīžos.

Labs un progresējošs ir Boomstra – jaunais holandietis, kas bija arī Pasaules čempions, šobrīd gan viņam ieilgušas mācības augstskolā, tādēļ viņš pat nepiedalījās Pasaules čempionātā.

Lieliski progresē pavisam jaunais holandietis Jans Brunenbergs. Varbūt nedaudz mierīgāki palikuši vecie ģēniji Švarcmans un Čižovs, nav vairs tik efektīgi un uzvarēt griboši par katru cenu. Labs spēlētājs ir arī Atse no Āfrikas, kurš spēlē kā “kompjūters”. Ir vesela virkne tādu spēlētāju, kas var paredzēt 15-20 gājienus uz priekšu bez problēmām, viņi ir spēcīgi, lieliski lielmeistari, bet nu par Pasaules čempiona titulu vēl necīnās.

Labi, parunāsim par agrākiem laikiem. Ja atmiņa mani neviļ, es Tevi pirmo reizi satiku bērnu dambretes nometnē pirms 25 gadiem Augstkalnē. Vai Tu to atceries?

Jā, varētu būt ka uz kādu “Open turnīru”iebraucām.

Es gribu teikt, ka man toreiz bija desmit gadi, un tādas atmiņas ir svarīgas.

Nu jā, 10 gados izpratne formējas savādāk, savā ziņā ir “elki”, vēlēšanās kādam līdzināties darbībā, profesijā, tas paliek atmiņā.

Tu zināji, ka par Tevi ir ieraksts vikipēdijā? Tur rakstīts, ka dambreti iemācījies spēlēt, kad Tev bija 4 gadi.

Īpaši neesmu iedziļinājies, ko par mani raksta vikipēdija, bet atceros, ka mani intervēja. Dambreti tiešām onkulis iemācīja spēlēt, kad man bija apmēram 4 gadi. Onkulis bija interesants cilvēks, dzimis 1893. gadā, un tajā laikā viņam pašam jau bija tuvu 80 gadiem. Viņam patika spēlēt un daudz stāstīt par savu zemnieku ģimeni, kura bijusi mēreni turīga, par to, ka 17 gadu vecumā sastrīdējis ar tēvu un uzsācis savu darba dzīvi, strādājis Cara rūpnīcā 1911-1912 gadā Rīgā. Esot dzirdējis reklāmas, ka šahs ir populāra, aristokrātiska spēle Krievijas impērijā, bet viņš atceras, ka darba cilvēki spēlēja dambreti (arī uz naudu), iegājuši azartā un nospēlējuši pat palielas naudas summas. Par šahu vienkāršie cilvēki pat dzirdējuši nebija.

Dambretes pamatus viņš man iemācīja. Par dambreti manas bērnības gados rakstīja daudz Sporta avīzē, par Andra Andreiko rezultātiem, vēsturi. Viņam (onkulim) bija Adamoviča grāmatiņa ar kombinācijām, viņš zināja dažādus atgadījumus, lai gan pats nevienā turnīrā nebija piedalījies, nedz trenējies. Pašam bija interese, un tas tika nodots arī man. Reāli trenēties sāku 1976. gada rudenī, kad kauliņus ne tikai bīdīju, bet sāku veidot kombinācijas.

Treniņi notika tavās mājās?

Nē, tos nevar saukt par treniņiem. Onkulis atbrauca ciemos, un parasti aizkavējās uz dienām trim, četrām, tā tas turpinājās.

VIenu vasaru vecāki nolēma palaist mani uz bērnu nometni Mellužos. Tur notika dažādas sportiskas aktivitātes – galda tenisā, šahā, dambretē. Tā nu es saprotams piedalījos dambretes sacensībās un pārliecinoši visus uzvarēju, šaha izcīnīju 3. vietu. Izrādās, šo turnīru organizēja cilvēks no “dambretes pasaules”, mani ievēroja un kad jau biju atgriezies no nometnes mājās, pa pastu saņēmu uzaicinājumu piedalīties jauniešu turnīrā, kas notiek Oficieru namā (tagadējais Latviešu biedrības nams). Bija 2 turnīri – viens līdz 2. sporta klasei, otrs – meistarkandidātiem. Es tajā pirmajā turnīrā ieguvu 2. vietu, un tā mēs ar draugu gājām pierakstīties uz treniņiem 64 lauciņu dambretē.

Kurā vecumā jāsāk trenēties dambretē?

Man personīgi šķiet, ka 4-5 gadu vecumā jārada interese par dambreti, izpratne, bet rezultātus var gaidīt 9-10 gados, jo pirms tam tas ir bez loģikas.

Par Latvijas čempionu Tu kļuvi jau 14 gadu vecumā.

Tā notika. Latvijas čempionātā vīriešiem ieguvu titulu Sporta meistars.

Kā kļūt par izcilu dambretistu?

Manuprāt tur summējās daudz elementu, 1) jābūt “bāzei”, jau bērnībā jāsāk spēlēt, trenēties, 2) talantam (pašanalīzes spējām, prasmei izdarīt loģiskus secinājumus),

3) zināmai trenētības pakāpei. Piemēram es tagad varu netrenēties, bet tad būs grūti par Pasaules čempionu tikt, bet turnīros varu labi nospēlēt, jo mana pieredze ļauj koriģēt savu spēli, kad redzu pretinieku, atklātnes, kuras viņš pielieto, stilu, tempu, jo man ir iepriekšējā bāze, 4) psiholoģijai austākajā līmenī.

Tava profesija – dambretists. Plusi un mīnusi.

Plusi - iespēja pabūt vietās un valstīs kur retais ir bijis Mongolija, Latīņamerikas valstis , Āfrika

Es daudz savādāk skatos uz dzīves procesiem, kas notiek apkārt, uz vērtībām un visu pārējo. Kad man bija 20. gadi, biju pavisam cits cilvēks. Tagad briedums. Uzskatu, ka dambrete man devusi spēju loģiski spriest, spēju analizēt savu un citu rīcību, procesus Latvijā un pasaulē. Jebkurā sfērā jāiegulda daudz darba, lai varētu to apgūt.

Mīnusi – Nepieciešamība noturēties konkrētos rāmjos. Visu laiku jākontrolē sevi, jāpievalda. Iniciatīvas trūkums.

Vai tu seko līdzi dambretes notikumiem Latvijā?

Ne tik daudz, ja nu kāds veiksmīgi nostartē kādā grupā, tad pievēršu uzmanību, kas tas ir, no kurienes, jo daudzmaz vadošie man ir zināmi. Latvijas čempinātos Gunārs Gribuška, Ričards Osītis no Dobeles, Vsevolods Mitrēvics – Zojas Golubevas audzēknis. Es viņus zinu, ar dažiem esmu spēlējis Latvijas čempionātos 64 vai 100 lauciņos.

Tavs novēlējums jaunajiem dambretistiem.

Ja esiet nolēmuši ar šo spēli nodarboties, tad iesaku attiekties nopietni pret treniņu procesu, lai būtu progress, jo citādi treniņos darbs virspusējs, bet sacensībās gribās parādīt to labāko, bet nevar, un tad nolaižās rokas, sanāk tāda nestabilitāte.

Paldies.

 

Sagatavoja Laura Kronberga.